1. Vējiem, kas vairāk nekā nelielu teritoriju, atšķiras no tiem, kas būtu lietderīgi vispārējā liela mēroga spiediena sadales vai kas piemīt kāda īpatnība. Bieži vien šie vēji ir unikāls nosaukumus uz apgabalu, kur tie rodas. Vietējie vēju var iedalīt trīs galvenajās grupās. Pirmais ietver diurnally dažādas airflows, kas brauc pēc vietējās virsmas siltuma plūsma (piem., pie jūras vai ezera krastā) gradientu vai iztvaikošanas apkures vai dzesēšanas slīpu vai kalnu apvidu teritorijās zemes virsmas. Tie ietver sauszemes un jūras vēsmas, mountain–valley circulations un drenāžas un nogāzes vējiem. Otrā grupa sastāv no vējiem ražojis saucamie sinoptiskie apjoma plūsma mijiedarbība ar orography. Tie drīkst turpināt sadalīt barjera sprauslas, plaisu vēji, krituma zemēm, un ietver šādas vietējo parādību kā tehuantepecer, Santa Ana, fēns, mistral un bora. Trešajā grupā ietilpst šie vēji pavada konvekcijas aktivitāte, konkrētāk individuālo pērkona negaisi vai mesoscale konvekcijas sistēmām. Tie ir parasti nokrišņi - virszemes izpausmes atdzesēts atšķirīgo aizplūde un atsevišķās vietās dotas īpašas vārdus sakarā ar laika apstākļiem saistītas ar tiem (piem., haboob) atšķirtspēja. 2. Vietējā vai sarunvalodas vārdus dota bieži sastopami vai īpaši ievērības cienīgas vēji (dažreiz sakarā ar sliktiem laika apstākļiem saistītas ar tiem), parasti no noteiktā virzienā. Bieži šie vārdi atspoguļo virzienā, no kura nāk vējš (piemēram, sou'wester, nor'easter).